Jau kādu laiciņu bija doma par slīmesta nomēģināšanu.
Nekādi nesanāca iegādāties, tāpēc, izlēmu, ka sākumā uztaisīšu pats, un, ja tas man, patiesi, būs bieži izmantojams instruments, iegādāšos.
No kā taisīt? 1. doma bija no resora, bet tie ir traki biezi, un gribējās ko vieglāku, mazāk slīpējamu.
Izvēlējos cirkulārā zāģa disku. Man disks gadījās neliels. Līdz ar to, kopā ar rokturiem neizgriezīsi, par tiem domāsim vēlāk.
Sevišķi nepētīju literatūru, piemērīju pēc savas saprašanas un diska izmēra.
Izgriezu, noslīpēju divas malas slīpas (bija doma, ka otra asā mala arī var noderēt. Tiesa, vēlāk izrādījās, ka ar šo malu jābūt uzmanīgam, tai ir tendence apdraudēt rokas. Bet aizsargu jau var izdomāt vienmēr!
Rokturiem atradās rievotā armatūra. Ko daudz, piemetināju. Un viena puse… nolūza.
Metinājuma vietā asmenim strauji mainās struktūra. Mācētu, uztaisītu atlaidināšanu, bet šoreiz piemetināju saudzīgāk vēlreiz un 1.reizei atstāju kā ir.
Tā nonācu pie secinājuma, ka vislabākais risinājums ir, ja var izgriezt asmeni uzreiz ar rokturu plāksnēm. Atkrīt visādi metālapstrādes knifi.
Rokturiem atradās kastaņa zars, kuriem ieurbu sēžas vietu armatūrai un apvirpoju.
Gredzenus uztaisīju no kapara caurules. Nezinu, kā kalpos, bet spriežot pēc mūsdienu instrumentu skārdiņiem, šis liekas stabilāks un vieglāks par tērauda.
Tālāk epoksīda sveķi un žūšanas laiks.
Tiesa, pievīla svari, rezultātā sveķu attiecība tika koriģēta ar acumēru, kā rezultātā, tikko ielīmēju, sveķu atliekas smuki nokūpēja.
Un, protams, nobeigumā cieteļļa!
Man šķiet, ka sanāca, ne tikai labi, bet arī skaisti!
