Jau kādu laiciņu bija doma par slīmesta nomēģināšanu.
Nekādi nesanāca iegādāties, tāpēc, izlēmu, ka sākumā uztaisīšu pats, un, ja tas man, patiesi, būs bieži izmantojams instruments, iegādāšos.
No kā taisīt? 1. doma bija no resora, bet tie ir traki biezi, un gribējās ko vieglāku, mazāk slīpējamu.
Izvēlējos cirkulārā zāģa disku. Man disks gadījās neliels. Līdz ar to, kopā ar rokturiem neizgriezīsi, par tiem domāsim vēlāk.
Sevišķi nepētīju literatūru, piemērīju pēc savas saprašanas un diska izmēra.
Izgriezu, noslīpēju divas malas slīpas (bija doma, ka otra asā mala arī var noderēt. Tiesa, vēlāk izrādījās, ka ar šo malu jābūt uzmanīgam, tai ir tendence apdraudēt rokas. Bet aizsargu jau var izdomāt vienmēr!
Rokturiem atradās rievotā armatūra. Ko daudz, piemetināju. Un viena puse… nolūza.
Metinājuma vietā asmenim strauji mainās struktūra. Mācētu, uztaisītu atlaidināšanu, bet šoreiz piemetināju saudzīgāk vēlreiz un 1.reizei atstāju kā ir.
Tā nonācu pie secinājuma, ka vislabākais risinājums ir, ja var izgriezt asmeni uzreiz ar rokturu plāksnēm. Atkrīt visādi metālapstrādes knifi.
Rokturiem atradās kastaņa zars, kuriem ieurbu sēžas vietu armatūrai un apvirpoju.
Gredzenus uztaisīju no kapara caurules. Nezinu, kā kalpos, bet spriežot pēc mūsdienu instrumentu skārdiņiem, šis liekas stabilāks un vieglāks par tērauda.
Tālāk epoksīda sveķi un žūšanas laiks.
Tiesa, pievīla svari, rezultātā sveķu attiecība tika koriģēta ar acumēru, kā rezultātā, tikko ielīmēju, sveķu atliekas smuki nokūpēja.
Un, protams, nobeigumā cieteļļa!
Man šķiet, ka sanāca, ne tikai labi, bet arī skaisti!
Atzīmējam topošo asmeni
Leņķi pārnesam ar nolocītu papīra lapiņu
Slīpējam
Ilgi un pacietīgi slīpējam
Sanāca šāds asmenis
Mācamies metināt
Metinājums šoreiz turās!
Virpojam kastani
Jau redzama vīzija
Gredzenus līmēju ar ātro līmi
Armatūru rokturos ar parastajiem sveķiem
Baudījums! Darbs ar cieteļļu!
Šādi ir ērti nostiprināt kamēr apstrādājam, cietēl līme un žūst eļļa.
Kādu laiku atpakaļ man gadījās iepirkt pārpalikumus no grīdas parketa. Noputējuši. Apsieti ar drātiņu.
Te pēkšņi, dzīve un apkārtējā vide mani piespieda sākt domāt par rotaslietu skapīša izveidi. Tad, lūk, šeit man arī noderēja šie parketa dēlīši.
Skapīša izmērus noteica parketa dēlīšu izmēri. Noveicās, jo materiāls pietika un faktiski nekas nepalika pāri. Sākumā netā izpētīju, kas ir rotaslietas lādītes, skapīši, kastītes, veicu aptauju, kādai funkcionalitātei un kādām prasībām jāatbilst.
Tad, izejot no maizes dēlīšu līmēšanas pieredzes, ķēros klāt pie līmēšanas. Un. Klaukš!
Aplauziens!
Dēļīši stiprinās uz spundes. Bet šai spundei apakšējā mala ir mazāka par aukšējo! Rezultātā man līmētās detaļas sanāca izliektas un skapītis – Apaļīgs!
Sāku ar sānu, priekšpuses un virsmas līmēšanu. Priekšpusi pēc tam pārzāģēšu. Aizmugurē un apakšā paredzēts 4mm saplāksnis.
Ņemam Titebond un aiziet. Līmēju pietiekami reti un maz, lai varētu atļauties.
Kad sakalst, apzāģējam. Lai apzāģētu liektās detaļas vienā leņķī, ņēmu palīgā akumulatoru, kas palīdz noturēt detaļas vienā stāvoklī. Un tad sākas trakākais. Tas viss jānoslīpē. Pie tam, detaļas ir izliektas, jānopucē no abām pusēm. Izmantoju lentas slīpmašīnu ar 60, 80, 100, 120 raupjumu, orbitālo slīpmašīnu (100, 120,…), maliņām – lentzāģi ar uzstādītu smilšpapīru.
Uz stacionārā zāģa iezāģēju pusspundi, kas liektai detaļai izrādījās diezgan čakarīgi.
Atzīmēju sānu spundi uz jumta no apakšas. Iefrēzēšanu veicu ar virsfrēzi bez paralēlā atbalsta. Galu izkalu ar kaltu. Iefrēzējums nesanāca perfekts (vēl jātranējas), bet ciešams, no ārpuses neko neredz.
Kastītes taisīju no 9mm saplākšņa, pamats – 4mm. Gali – 45 grādu leņķī ar leņķzāģi. Iezāģējumi dibenam – ar galda zāģi, tik nācās dibena plāksni pieslīpēt līdz zāģa asmens biezumam. Atkal Titebond. Lai safiksētu, izmantoju ķīniešu leņķspīles. Nofiksēt ar tām var, bet savilkt necarat. Lai savilktu, izmantoju veco joku ar striķi un kociņu, ar ko lēnām satin striķi. Kastītēm stūros iezāģējumi uz galda zāģa un 4mm apslīpētas saplākšņa tapiņas.
Atvilktnēm atbalstus taisīju no palešu (tās man gana daudz) dēlīšiem. Biezumēvele. Lai nokopētu apaļos sānus, izmantoju papildus klucīti kā distanceri. Lobziks, slīpēšana, urbšana, zeņķēšana un gatavs! Pielīmēju un pieskrūvēju. Būs arī papildus stiprības ribas.
Priekšpusē apakša sākumā bija taisna, bet kaimiņš ieteica arī to taisīt noapaļotu, lai kopē durtiņu ieliekumu. Piekritu un čakarējos vēl vairākas dienas, bet rezultāts apmierina.
Saplākšņa aizmugure un dibens gan sagādāja galvassāpes, jo neierēķināju spundes tiesu. Nācās taisīt divreiz. Nekas, nākamai reizei paliks atmiņā.
Saņēmos un ķēros pie galvenā – salīmēt visu kasti kopā. Tas jādara gana veikli, jo līme žūst, viss mēģina aizmukt katrs savā virzienā un jāsalīmē visas detaļas vienlaicīgi.
Fū. Sanāca. Savilku ar spīlēm un apkrāvu ar akumulatoriem. Tiesa, tie, laikam, bija par daudz. Jumts nedaudz iztaisnojās.
Eņģes durtiņām, protams bija par platu, skrūves galviņas par lielu. Neko, ar fleksi apzāģēju eņģes, iemarķēju, saurbu caurumus, iezeņķēju, noņēmu cundurs. Atzīšos, pirmās divas izmetu ārā. Pārāk mūsdienīgs materiāls. Nākamās sanāca labāk.
Porolons + Samts = Vājprāts priekš manis. Samts stiepjas, slīd, negriežas, neplīst (tur, kur vajag). Porolons griežas, bet ne vienmēr, kā man gribas. Līmēju ar Bison kontaktlīmi. Sākumā no visām pusēm, vēlāk nedaudz, strīpām augšā, sānus un apakšā normāli. Galvenā problēma – nespiest. Tad salīmējas porolons pats ar sevi un viss paliek kā sačokurojies zemesrieksta kodols. Līmi spiedu no tūbiņas un viegli izlīdzināju ar pirkstu. Žūšanas laiku negaidīju, liku uzreiz virsū. Nebija ne vainas. Dažās sekundēs pielipis. Griešanai vislabāk sevi attaisnoja speciāls rotējošais nazis.
Jā! Neodium magnēti. Tie man bija saglabājušies no ledusskapja magnētiņu epopejas. Ieurbjam iespējami precīzu D (man speciāli urbis šiem mērķiem sagatavots). Ielīmējam. Sākumā ar Titebond+koksnes puteklis, bet durtiņās nācās nomainīt pret Moment 5 min. divkomponentu epoksīdu. Tagad tur abas puses.
Pie eņģu pielikšanas ieteicams kāds palīgs, jo te jātrāpa baigi precīzi. Pats, izmantojot atbalsta līsti pieskrūvēju pie skapīša. Ar palīgu – jau piedzinu pie durtiņām.
Kājiņām apakšā pielīmētas ādas strēmelītes, lai stumšana maigāka un skrāpējumu mazāk.
Atvilknes apstrādāju ar ozola mizu novārījumu, kas tās padarīja viegli brūnganas. Viss apstrādāts ar cieteļļu 2x.
Trīs atvilktnēs ir vienkārši samta spilventiņi. Vienā, tie ir vesela rinda – kur salikt gredzenus. Pakaramie uz durtiņām – krellēm.
Kopā darbam aizgāja ap diviem mēnešiem, strādājot dažreiz vakaros, dažreiz brīvdienās. Dārgākais no materiāliem – samts, cieteļļa, līmes, furnitūra. Bet to pārpalikumi noderēs citos projektos.
